Sveicu Tevi šī bloga pēdējā ierakstā.Lai gan man nav ļoti daudz,ko stāstīt,tomēr-pieļauju,ka sava prāta nostūros varēšu sameklēt vismaz kaut ko.
Tad nu-jāsāk tā hronoloģiski.
Nesen apmeklēju divas izstādes(un,protams,fuj man par to,ka tikai divas).Pirmā izstāde bija par parīziešu dzīvi/sadzīvi vācu okupācijas laikā(1940.-1944. gads)- izstāde bija interesanta,aplūkot varēja ne tikai bildes no šī laika,bet arī dažādus laikrakstus,grāmatas,arī priekšmetus.Nezinu kāpēc,bet tur bija izstādīti daudzi velosipēdi.Lai nu kā-man ļoti patika izstādes noformējums,vienīgi-atkal bija jāsaskaras ar izstāžu klasisko problēmu-pie vienas bildes/stenda stāv tik daudz cilvēku,ka ir diezgan grūti kaut ko normāli apskatīt.
Šī problēma,tikai lielākos apmēros mani skāra arī otrajā izstādē-ar,uz Parīzi atbraukušajiem, latvju biedriem bijām uz Monē izstādi.Tas jau ir garāks stāsts-viss,protams,sākās ar stāvēšanu rindā,jo-neviens no mums nebija spējīgs noreaģēt un nopirkt biļeti laicīgi,tādēļ-nācās gaidīt rindā. Atnākot mums paziņoja,ka būšot jāstāv četras stundas,rinda gan neizskatījās tik draudīga,tāpēc-nolēmām tam neticēt.Arī pirms mums rindā stāvēja kāda aktīva ome,kura lielāko daļu rindā stāvēšanas laika stāstīja,ka mēs noteikti nestāvēšot četras stundas,ka vairāk par divām jau nu nebūs.Arī mēs tā nospriedām,jo viss salīdzinoši ātri kustējās.Jau pie ieejas cilvēki bija sastājušies ciešākā bariņā un no tā ik pa laikam izskanēja sajūsmas/nesajūsmas saucieni(sajūsmas-kad ļaudis sāka laist iekšā,nesajūsmas-kad plūsmiņa tika apstādināta).Beigu galā tomēr gan mums,gan omei bija taisnība.Rindā nostāvējām kādas 2,5 stundas(protams,tā tagad ir mācība-biļeti pirkt vajag internetā),tomēr-nebija tik traki.Jāatzīst gan,ka sajūsma beidzot tiekot iekšā ir nepārspējama,gribas lēkāt un priecāties.Protams-priecāšanās ir pāragra.Kad tu esi izstāvējis rindu,izrādās,ka arī pašā izstādē ir rinda pie katras gleznas,kas apskati padara ne tikai apgrūtinošu,bet arī kaitinošu,tomēr-beigu galā viss tika veiksmīgi apskatīts un jāsaka,ka man(neskatoties uz apstākļiem) patika,jo tā tomēr ir iespēja vienkopus apskatīt darbus,kas ir izbārstīti pa pus-pasauli.Kaut vai-viens no populārākajiem darbiem-Monē kundze un viņas dēls(sievietīte pļaviņā,ar mazu puisīti un vēja pluinītu kleitu), parasti ir apskatāma Vašingtonā,un jūs jau zināt-nav teikts,ka es kādreiz tur nokļūšu,un-pat ja-nav teikts,ka uzreiz skriešu uz Nacionālās Mākslas muzeju.Tāpēc-ļoti vērtīgs pasākums,manuprāt.
Vēl varu pastāstīt(protams,ja tev ir apnicis,tad atļauju iet iedzert tējiņu) par YFU kārtējo satikšanos(kas,protams,lika man aiz sajūsmas apraudāties),kas notika pagājušajā(nu jau,patiesībā,aiz-pagājušajā) nedēļas nogalē. Kāda laime-pavadīt ar YFU tirliņiem kopā veselu nedēļas nogali.Nolēmu,ka to pieļaut es nevaru un sestdienas pasākumu vienkārši noignorēju,braucu tikai svētdien(lai gan,atklāti sakot,vērtīgāka būtu bijusi pat sēdēšana mājās pie TV).Svētdienas dienā,protams,es nevarēju piecelties tik agri cik man vajadzēja,tāpēc galamērķī nonācu jau pēc pusdienlaika.Galamērķis bija kaut kāds ārpus-ārpus-ārpus-Parīzes miests,praktiski lauki.Tur mani savāca viena no YFU stuff beibēm un nogādāja līdz mājai,kur atradās visi pārējie.Jau nonākot tur es sapratu tieši kāpēc es negribēju uz turieni braukt,es,protams,atvainojos,bet lielākā daļa to YFU studentu ir tieši tādi cilvēki,kādus es ciest nevaru,tomēr-nācās ar viņiem kopā pavadīt pēcpusdienu un izlikties,ka arī man viņu jociņi šķiet smieklīgi.Viss gan-kā vienmēr,beidzās laimīgi,es nokļuvu mājās un tagad mēnešiem varēšu izlikties,ka nezinu kas ir YFU.
Jūs varbūt jautāsiet-un kā tad ar skolu?
Ar skolu ir tā,ka kļūst labāk,bet vienalga sūkā.Saprotiet-tā ēka ir tieši tik nemīlīga,lai tev nebūtu nekādas vēlmes tur pavadīt kaut vienu vai divas stundas,pie tam-viss,kas stundās(lielāko tiesu) notiek ir plika pierakstīšana.Skolotāja tikai pļāpa un viņi pieraksta(nenormāla papīra izšķērdēšana,ja godīgi-vēl lielāka,nekā pie mums).Tikai mākslas vēsturē mēs ik pa laikam kaut ko skatāmies vai klausāmies.Tad vēl nāk tāda lektore no kaut kādas tur mākslas skolas,viņa gan,ir izcili garlaicīga,katru reizi,kad tiek paziņots,ka viņa nāks,visa klase klusībā nospriež,ka tad jau labāk pakārties.Bet tiešām-viņa ir ļoti tramīga,īsti nezina ko stāstīt un vienmēr bīda vienu un to pašu tekstu-Es jau nezinu kā ar jums te darīties-likt jums klausīties vai vienkārši runāt?Iesaistīt jūs sarunā vai nē?
Nē,nu-comon-kur sagatavotības pakāpe?
Protams,kultūras vēsturē ir vēl viena,tāda fantastiska tēma-Džons Keidžs-cilvēks,kuram mūzikas skolotājs paziņoja,ka tas,ka viņš varētu nodarboties ar mūziku ir bezcerīgi(jo viņš nesaprotot harmonijas vai kas tur) un tad šis nolēma iespītēties un radīja tādus šedevru,kā 4 minūtes un 33 sekundes (klusuma).Vēl viņš krāmējās ar visādu trokšņu ierakstīšanu,darbināja virtuves ierīces,meta visu ko no galda,bāza visādu figņu klavieru stīgās(lai mainītu skaņu),zīmēja rimbuļus,vāca un cepināja sēnes.Lai nu kā-čalis tiešām kļuva populārs ar savu,tā saukto,mūziku.Saprotiet-tas viss,protams,ir interesanti..priekš divām/trim stundām,bet tad,kad tev par šo ir jāklausās jau kādus trīs mēnešus,tad tikai vārds Džons Keidžs izraisa lielas sāpes.
Nu ja.
Vēl par skolu varu pateikt to,ka ļoti kaitinoša ir cilvēku sabučošanās,piemēram,pa kāpnēm ejot.Iedomājies-ir divas plūsmas-katra savā virzienā-te,pēkšņi,satiekas divi draugi/draudzenes/vienalga kas un,protams,kā tad nesabučosies,savukārt-tas uz mirkli apstādina visu kustību.Redziet-Latvijā mēs iztiekam ar čau un tas nevienam problēmas nesagādā..
Lai nu kā-es tomēr sāku arvien vairāk saprast kas tur notiek un tas jau ir gana pozitīvi.
Nu ja,tagad es,laikam,beigšu,ja vispār ir kāds,kurš ticis līdz beigām(es pati knapi esmu),tad papīra dzērve tev(jā,tās es esmu iemācījusies locīt)!
(O,tieši vakariņas sākas,to es saucu par perfect timing!)
Un jā-vēl viena ziņa-šeit ierakstus varēsiet vairs nemeklēt,jo,kā jau minēju-šis ir pēdējais-es pārceļos un jauno blogu,kas atrodas šeit- http://katrinadaugule.wordpress.com/ ,jo nu-ir laiks kaut ko mainīt gan manā,gan tavā dzīvē.
Vēl ielieku dažas bildes no pieminētās izstādes un-pīs! :)
K.
