Klāvs.

[..]

man reizē sirds un Visums sāp
bet cilvēku nedrīkst tā sāpināt

es spēlēju klavieres
spēlēju klavieres
gaismas meldija cilvēcē iet
un kad viņa pie cilvēces nonāk
man jau acis
ar zemēm ciet

es stāvu viļņainā pļavā
atvases dzenu un lapas
vēji pieglauž un kārto pļavu
ir liesmiņa stiebriņš katrs
un es vairs nevaru dedzināt
bet man var sāpēt
un man sāp.
Visums,sirds un tāpat.